3.3.2. Papildinājumi un numerācija

Ja esoša akta pamatdaļā iekļauj pantus, numurētus punktus vai citus apakšiedalījumus, kas identificēti ar numuru vai burtu, piemēro īpašus noteikumus.

Ja esoša akta pamatdaļā iekļauj pantus, numurētus punktus vai citus apakšiedalījumus, kas identificēti ar numuru vai burtu, tiem piešķir tā paša līmeņa iepriekšējā apakšiedalījuma numuru vai burtu, kam pievienots burts “a”, “b”, “c”, “d” utt. Piemēram, panti, kas iekļauti pēc 1. panta, kļūst par 1.a pantu, 1.b pantu utt. Līdzīgi pants, ko iekļauj starp 1.a un 1.b pantu, kļūst par 1.aa pantu.

Īpašus noteikumus piemēro šādos gadījumos:

• izņēmuma gadījumos, ja pantus, punktus vai citus numurētus apakšiedalījumus iekļauj pirms tā paša līmeņa apakšiedalījuma, kurš parādās kā pirmais, tos apzīmē kā “–1. pants”, “–1.a pants”, “–1. punkts”, “–1.a punkts”, “–a punkts”, “–aa punkts” utt.,
• sarežģītākus iekļaušanas gadījumus var atrisināt arī, izmantojot “–” zīmi. Piemēram, “1.–a panta” iekļaušana starp 1. pantu un 1.a pantu.

Ja iekļauj pantus, numurētus punktus vai citus apakšiedalījumus, kas identificēti ar numuru vai burtu, tad turpmākos pantus, punktus vai citus apakšiedalījumus nepārnumurē, jo citos aktos jau var būt atsauces uz tiem. Pārnumerācija būtu jāveic, vienīgi veicot kodifikāciju vai pārstrādāšanu.

(Avots: Kopējā rokasgrāmata, C.8.3.2. punkts.)